mEŽĀ i/ IN THE FOREST I
Installation “In the Forest I” reflects my interpretation of the "childhood fairy tale forest”. “Latvenergo” felled tree trunks from the factory area, painted in bright colors, refer to the child’s free, easy, and irrational thinking and irrational impulses. Largescale installation makes the viewer to feel the artistic contrast between the abandoned factory premises and the bright coloring of dominant paintings.
I remember childhood walks and plays with my Papa in the nearest forest, where the environment around me seemed magical, mysterious, where the trees were so high, powerful and glamorous. I remember the mushrooming with father and brother in the forest when my elder brother walking before us planted the on the market bought mushrooms for me to find.
In “In the Forest I” I tried to create an illusion of time, focusing on the process of “erosion or degradation”. Childhood memories are both so bright and real, and at the same time fantastic and irrational. The old Cotton Factory has a story to tell, found in the long corridors, wide floors, old drawers and Soviet posters. I wanted to put my memories in a room, which itself was a memory- only for another room.
Instalācijā „MEŽĀ I”, kas bija aplūkojama 2012.gada septembrī izstādē „...DAUDZPUNKTE” bijušās Kokvilnas fabrikas telpās, atspoguļota mana interpretācija par „bērnības pasaku mežu”. Instalācija, papildināta ar skaņas elementiem, uztverama kā telpa laikā, kurā iegājis skatītājs sajūt rūpnīcas pamestās telpas un spilgto krāsu radīto kontrastu- pagājušo laiku, kam apziņas līmenī piemīt īpašība uznirt, lai atkal noslāņotos.
Atceros bērnības pastaigas un rotaļas ar papu mežā, kad apkārtējā vide man bija kas maģisks, noslēpumains; kad koki man šķita tik lieli, vareni un krāšņi. Atceros sēņošanu ar papu un brāli mežā, kad lielais brālis papa iegādātās sēnes, iedams kādu gabaliņu mums priekšā, sprauda zemē, lai es tās atrastu. Atceros šo bērna labticību un milzīgo prieku, kādu izjutu „maģiskajā mežā”, kur piepildījās tas, kam ticēju, tas, ko vēlējos.
Kokvilnas fabrikā, kuru 2012.gada pavasarī paredzēts nodot rekonstrukcijā, mēģināju radīt tādu kā laika ilūziju, simboliski iedziļinoties „erozijas jeb noārdīšanās procesos”, savos darbos pievēršoties tieši atmiņu interpretācijai, to šķietamai pareizībai, ticamībai. Bērnības atmiņas, kas vienlaikus ir gan tik spilgtas un reālas, gan tikpat fantastiskas un iracionālas. Kā platformu savas idejas realizācijai izvēlējos tieši Kokvilnas fabriku, jo šai ēkai piemīt savs stāsts; vēl tagad gaiteņos un stāvos atrodamas liecības par tajā notikušo darbību- kokvilnas piciņas uz grīdām, vecie skapji un kumodes, padomju laika plakāti un saukļi. Taču arī tās šobrīd ir tikai atmiņas par šīs fabrikas darbinieku likteņiem, par „darba tautu”, arhitektūru un rūpniecisko vērienu. Tādējādi šajā izstādē es vēlējos ievietot savas atmiņas telpā, kas pati par sevi būtu kā atmiņa- tikai par citu telpu.
